Pilsoniskā drosme sabiedriskajā transportā

Šodien man bija jāveic dažas tikšanās, un, tā kā man ar kājām nav tik labi, es braucu ar autobusu. Pirms autobusa ierašanās autobusa pieturā manā pieturā bija 5 pusaudži, apmēram 15 gadus veci. Dzirdēja skaļu mūziku pār viņu mobilajiem tālruņiem un bija diezgan agresīva.

Tas vismaz man satrauc pastiprinātu uzmanību. Autobuss ieradās laikā, un jaunieši iekāpa, nekavējoties sāka pimpt par autobusa vadītāju un nevēlējās maksāt braukšanas maksu. Viņi droši vien nevarēja. Viņš veltīgi centās viņu izsūtīt.

To ieraudzījis, es izkāpu no autobusa un sastādīju ārkārtas izsaukumu, nezinādams, kas vēl varētu notikt, izņemot milzīgus draudus.


Policija ieradās patiešām ātri, jo apsargs bija tikai 2 minūšu attālumā un visu paņēma. Vienreiz paņēmuši pusaudžus.

No vienas puses labs un, no otras puses? Es iejaucos, kad rodas šādi pārkāpumi, un, no otras puses, tas mani mazliet biedē, bet es rīkotos šādi atkal un atkal, jo jebkuram var notikt tas, ka jums uzbrūk, vai ne? Lai gan tas nav pats cilvēks, bet tas ir, bet, iespējams, nejauši, jo man ir svarīgi, lai morālo drosmi praktizē ikviens, kurš jūtas spējīgs to darīt.

Ja es nepareizi domāju savu domāšanas veidu, laipni lūdzam to norādīt!

ELA seminārs “Kopīgā ceļā uz simtgadi - [ie]dRosme aktīvai latvietībai” 20170216 | Marts 2024