Visi mīļi kopā ar Ziemassvētku eglīti
Mana dzimšanas tēvs nomira 1988. gadā, un no turienes vienmēr es zem viņa eglītes ievietoju viņa attēlu. Tur bija vairāk un vairāk, mana vecmāmiņa, patēvs kā mans vectēvs jau bija zem tā. Kad mana māte 2002. gadā ieraudzīja Ziemassvētkus zem koka, viņa teica, ka tad, kad es nomiršu, man nav atlicis nevienu istabu. Es teicu: tas ir labi, tad mazos pasu fotoattēlos nonāk rāmjos un tad es tos pakarinu uz koka, tāpēc jūs vienmēr esat šeit kopā ar mums.
Maijā nomira mana māte, bet oktobrī arī nomira mans brālis. 2008. gadā mans tēvs un 2010. gadā mana māte. Ikviens, kurš nāk pie mums un aplūko koku, ir saviļņots, jo tāpat visi mirušie ir ar to.
Man bija 6 mazi sudraba rāmji, bet es tos vairs nevaru dabūt. Tagad esmu nopircis šos atslēgu piekariņus, kurus varat fotografēt maniem likumiem, un tie darbojas tikpat labi. Mūsu mazdēls, četrus gadus vecs, kurš svin kopā ar māti 24. un 25. datumā pats, viņai sacīja: "Bet māmiņ, Kristus bērns ir aizmirsis bildes, kopā ar vecmāmiņu viņi ir uz koka".
Viņš arī viņu meklē un domā, ka tā ir skaista.
Mēs domājam, ka tā ir jauka lieta, un, kā jau teicu, viņi vienmēr ir klāt!
